Sēlijas Kultūras kanons

LEJASDOPEĻU KAPULAUKS

Aizkraukles novada Staburaga pagastā pie Dopeļu kapsētas, pie Lejasdopelēm, atrodas Lejasdopeļu kapulauks. 1960.-1965. gadā tika veikti plaši izrakumi Daugavas krastos saistībā ar plānoto Pļaviņu hidroelektrostacijas būvniecību. Kapulaukā ar 11.-13. gs. uzkalniņa veida apbedījumi – ugunskapi un skeletkapi.

Sieviešu apbedījumu vainagi, lielākoties, ir auduma vainagi, bet hronoloģiski agrākie vainagi – lentas vainagi no bronzas spirālītēm. Atrastas arī rotātas villaines paliekas, dažreiz to rotāšanai izmantota arī alva.  Krustveidīgi alvas piekariņi ir arī sieviešu kauri un kreļļu rotās. Sieviešu apbedījumos arī kakla riņķi, aproces, gredzeni. Kopā ar pakavsaktām arī zvaigžņu saktas un riņķasaktas ar reljefu ornamentu. Sieviešu kapos līdzi doti darbarīki – nazis, sirpis, īlens, dzirkles, vārpsta. Vīriešu apbedījumiem raksturīgas ieroču – šķēpa un cirvja piedevas, bet nav raksturīgas aproces. Samērā bieži konstatētas ar bronzu apkaltas ādas jostas – jostu sistēmas.

Mūsdienās Lejasdopeļu kapulaukā atrasto sievietes (11.gs) un vīrieša (13.gs.) tērpu rekonstrukcijas Sēlijā pirmie izgatavoja amatnieku biedrība “Sēļu pūrs”, šajos tērpos tiek nests Sēlijas karogs Vispārējos Latviešu Dziesmu svētkos. Vairāk vai mazāk arheoloģiskajām liecībām pietuvinātas tērpa versijas nu jau sastopamas daudzviet Sēlijā.

SLATES SILS

Rubenes pagasta netālu no Slates ciemata plešas Slates sils – unikāls arheoloģisks un kultūrvēsturisks komplekss. Te atrodas pagaidām Latvijā lielākais zināmais agrā un vidējā dzelzs laikmeta baltu uzkalniņu kapulauks(3. – 7.gs.) un līdzenais kapulauks – Miroņu kalns. Slates sils ir pārsedzis un tādejādi nosargājis no vēlākas nolīdzināšanas kādreiz plašu dzīvesvietu, apbedījumu vietu, tīrumu, ceļu un citu senvietu ansambli, par kuru ir saglabājušās nojausmas arī folklorā.

Slates senkapos atklātās liecības datējamas ar 3.–7. gs., un tās ir raksturīgas austrumbaltu agrā un vidējā dzelzs laikmeta uzkalniņu ar akmeņu riņķi izplatības areālam. Slates senkapi nereti tiek minēti kā lielākais šāda veida uzkalniņu kapulauks Latvijā. Jāņem vērā uzkalniņu grupu samērā lielais attālums, kas neļauj Slates senkapus skatīt kā vienu apbedījumu vietu. Literatūrā gan tiek uzsvērts, ka Slate atrodas mežainu un purvainu apvidu ietvertā atsevišķā augstienē, un līdz ar to Slates uzkalniņu vietas ir skatāmas kā saistītas parādības. Analizējot Slates senkapus, tāpat jāņem vērā iespējamība, ka ne visi Slates sila uzkalniņi attiecināmi uz agro un vidējo dzelzs laikmetu.

Slates silā atklātas vairākas citas arheoloģiskās vietas, kas aptver plašāku hronoloģiju nekā pētītie uzkalniņi. Viena no Slates silā zināmajām dzīvesvietām – Ezerpurva II apmetne – tiek saistīta ar Slates senkapu I un III uzkalniņu grupu, bet pārējām Slates uzkalniņu vietām atbilstošas apmetnes vēl meklējamas.

DVIETES APMETNE

Dvietes apmetne ir viena no nozīmīgākajām akmens laikmeta dzīvesvietām Latvijā, tā atrodas Augšdaugavas novadā, Dvietes senlejas krastos. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka šī vieta bijusi apdzīvota jau kopš vēlā paleolīta un līdz pat viduslaikiem. Mūsdienās šī teritorija ir daļa no Dvietes palienes dabas parka, kur senā vēsture cieši saplūst ar unikālo dabas ainavu.

Dvietes apmetnes kultūrslānis dabā nav atrasts. Senlietu savrupatradumi nāca no izbagarētās Dvietes upes grunts pie iztekas no Dvietes ezera 1937. gadā. Nepārveidots kultūrslānis ir atklāts un nokartēts tikai Slobodas un Grīvas ezera neolīta apmetnēm 2002. gada ekspedīcijā. Atrasti neskaitāmi krama rīki (kasīkļi, urbji, bultu gali), kaula un raga izstrādājumi, kā arī māla trauku lauskas, kas raksturīgas Narvas kultūrai. Atrastās dzīvnieku kaulu paliekas (ziemeļbriežu, aļņu, bebru) un zvejas rīki apstiprina, ka senie iedzīvotāji bijuši prasmīgi mednieki un zvejnieki.

Dvietes apmetnes pētniecība noritējusi vairākos posmos, piesaistot nozīmīgus Latvijas arheoloģijas speciālistus. Eduards Šturms un Oskars Kalējs veica pirmos plašākos izrakumus 1937.–1938. gadā. Šajā laikā tika atklātas bagātīgas akmens un kaula darbarīku kolekcijas. Francis Zagorskis vadīja pētījumus 1960. gadā. Viņa darbs palīdzēja precizēt apmetnes hronoloģiju un saistību ar Narvas kultūru. Ilze Loze, nozīmīga akmens laikmeta pētniece, Dvietes senlejā strādājusi dažādos posmos, tostarp laikā no 1960. līdz 2002. gadam, padziļināti pētot neolīta apmetnes. Dagnija Svarāne veikusi arheoloģisko apzināšanu un zondēšanas darbus salīdzinoši nesen, tai skaitā 2014. gadā, lai precizētu kultūrslāņa saglabāšanos Dvietes senlejā.

KALDABRUŅAS MATPINE (KRIEVĀNU MĀRAS JOSTA)

Kaldabruņas jeb Krievānu Māras jostas kopija apskatāma biedrības “Ūdenszīmes” Pļavas muzejā Rubenes pagasta Kaldabruņā, Kaldabruņas skolā. Šim etnogrāfiskajam materiālam ir veikta arī raksta digitalizācija.

Jostas jeb matpines unikalitāti veido lielais tajā ietverto ugunskrustu daudzums, senā aušanas tehnika( Aulejas tipa audene), kā arī etnogrāfijas pētnieka Valdemāra Klētnieka (04.12.1905 – 17.08.1968.)izstrādātā versija par to, ka matpines rakstā ietverts mēness kalendārs, kas norādītu uz tās seno izcelsmi.

E. Paegle Mākslas un senatnes mēnešrakstā “Latvijas Saule” 1923. g. rakstīja: “Valsts
Etnogrāfiskā muzejā redzama kāda no pirmā acu uzmetiena nenozīmīga prievietiņa.
Uzraksts vēsta, ka šo neuzkrītošo jostiņu jeb “matu pīni”, kā tā apzīmēta, dāvājusi muzejam Māra Krievan Kaldabruņu Mačulānos, Ilūkstes apriņķī”. D. Zemzare 1948. gada publikācijā par etnogrāfisko materiālu ieguvumiem norāda, ka “tādu saglabātu matpini Māra Krievāna- Kancāna agrāk ir uzdāvinājusi Vēstures muzejam, un tā, pēc Krievānas māsas, 85 g.v. Katrīnas Miezītes, Kalna Mačulānu salā (Bebrenes pag.), teiktā, ir mantojums no mātes mātes vai mātes māsas”.

Priekšmets, kam raksts atbilst muzeja krājumā esošajai matauklai, aprakstīts arī izdevumā “Latvju raksti”. 1947. gada ekspedīcijā pierakstītās ziņas apliecina, ka “matpini” (matauklas) Augšzemē līdzās vainagiem ierindojās starp tradicionālām
jaunavu galvas rotām un cilvēku atmiņās saglabājās vēl līdz 20. gs. vidum.

“Vecais mācītājs bārās, ka skaistas matpiņas pina. Teica: Nelieciet vērā uz krellēm un matu pīšanas, tas ir odžu un čūsku dzimums … Senāk bijušas matpiņas ar zīlēm, bizē bija iepītas, nokārušās līdz ūksta galam … Smagi skaisti bija, kad senāk gāja, tā teica,” stāstīja Māra Krievāna, dz. Kancāna (1875-1948) no Bebrenes Aizupes Ribickiem, atceroties savas vecmāmuļas teikto.

Matpine darināta no smalkas, divkārt šķetinātas vilnas dzijas. Tajā ir 49 raksta motīvi (36 ugunskrustu varianti) – pārsvarā zaroti ugunskrusti un zalkši. Dzijas krāsotas dabīgās krāsvielās. Par pamatu pamīšus izmantots dzeltens un zils laukums. Raksts savukārt ir pretējā krāsā.

Gali nostiprināti ar ķēžu dūriena apšuvumu. Garums -167 cm, platums – 2,7 cm. Matauklas vienā galā piestiprināts ažūrs pērlīšu vērums – 22 x 6,5 cm. Tas veidots no melnām, baltām un dzeltenām stikla pērlītēm, kas vērtas uz linu diega. Pērlīšu vērums noslēdzas ar piesietu 14 cm garu dziju pušķi, ko veido trīs zaļi, trīs sarkani un trīs dzelteni cilpveida kūlīši. Kaldabruņas Māras jostas raksti mūsdienu Sēlijā tiek izmantoti vides noformējumā, suvenīros un apsveikumos. Digitālie faili iegūstami, nosūtot e -pastu ar failu pieprasījumu uz adresi: ieva.jatniece@gmail.com

ZVAIGŽŅU SAKTA

Sēlpils Lejasdopeļu kapulauka senlietās no sieviešu apbedījumiem, starp bronzas vainagiem, kaklariņķiem, saktām, rotadatām, aprocēm, gredzeniem, kauri gliemežnīcu un stikla kreļļu kaklarotu fragmentiem, dzelzs sirpjiem un citām, atrasta arī zvaigznes (saules) formas sakta. Sarunvalodā šī sakta ieguvusi Zvaigžņu saktas vārdu. Šāda tipa saktas atrastas arī Jersikas pilskalnā, kas atrodas praktiski pretī Dignājas pilskalnam, tikai Daugavas labajā krastā un ir pieskaitāms pie Latgales vēsturiskās zemes.

Senlietu izkārtojums apbedījumos liek domāt, ka šī, zvaigznes formas sakta nav izmantota villaiņu vai tuniku saspraušanai, bet lietota tikai kā dekoratīva piespraude pie villaines.

Mūsdienās Sēlijā pieņemts uzskats, ka 11.-13. gs. sēļu sievietes tērpa villaine ataino seno Sēlijas teritorijas iedzīvotāju izpratni par Visumu, un Zvaigžņu sakta starp villainē ieaustajiem bronzas pusgredzenu elementiem simbolizē galveno debess spīdekli – Sauli. Šādam poētiskam skaidrojumam saktas pielietojumā ir liela nozīme tieši emocionālā saiknē ar vēsturisko zemi, pat, ja tam nav racionāla un faktos, pētījumos balstīta pamata. Zvaigžņu saktas motīvs jau vairākkārt pielietots kultūras dzīves norišu grafiskajā identitātē, versija par villaini kā debesjuma atspoguļojumu kalpo identitātes formēšanas dialogam ar Sēlijas sabiedrību un vēsturiskās zemes popularizēšanai. Zvaigžņu sakta ir emocionāli un saturiski piesātināts simbols ar skaidru ģeogrāfisku un laika piesaisti Sēlijai.

SLATES KREKLS

Slates krekls ir viena no krāšņākajām un tehnoloģiski sarežģītākajām Augšzemes (Sēlijas) tradicionālā tautastērpa sastāvdaļām. Tas ir cieši saistīts ar Dignājas tipa krekliem, un tā galvenā atšķirības zīme ir bagātīgs sarkanu vilnas diegu izšuvums.

Kreklam izmantots balts, smalks linu audums. Stāva daļa un piedurknes parasti tiek šūtas no viena veida auduma. Slates krekls ir taisna griezuma tunikveida krekls ar uzplečiem. Piedurknes ir platas, galos savilktas un iešūtas dūrgaliem līdzīgās aprocēs. Slates kreklam raksturīgs specifisks izšūšanas stils, kas to izceļ citu novadu vidū:

Dominē sarkanā krāsa, kas parasti izšūta ar divkārt šķetinātu vilnas dziju. Retāk sastopami balti caurā darba (mežģīņu) izšuvumi. Izmantots galvenokārt svītru dūriens (pārliku dūriens), kas raksturīgs Augšzemes un Latgales reģioniem. Bagātīgākie rotājumi klāj stāvošo apkakli (dažkārt atlokāmu), uzplečus un aproces. Raksti bieži vien saskaņoti ar villaiņu motīviem, izmantojot ģeometriskas joslas un maiņu rakstus. Apkakle un aproces tiek aizdarītas ar mazu, gludu sudraba vai balta metāla riņķa saktiņu. Dažkārt krekla apkakli nosien ar šaurām, austām sarkanbaltām lentītēm.

Pētnieki uzsver, ka Slates un Dignājas pagastu krekli 19. gadsimta otrajā pusē veidoja vienotu stilistisko grupu, kas ir viena no sarežģītākajām visā Latvijas teritorijā. No Dignājas un Slates saglabājušās kreklu apkakles un piedurknes liecina par ļoti līdzīgiem rotājumiem, kas saskaņoti ar villaiņu rakstiem.

NERETA

Neretas atrodas Sēlijas rietumu daļā, un šeit sēliskās izloksnes veido vienotu telpu ar Aknīstes apkārtni. Neretas dižais literāts Jānis Jaunsudrabiņš pirmais ietvēris sēļu dialektu literatūrā. 1929. gada „Satīriskajā kalendārā”. Klaucānu Šieplas vēstulē lasāma izteiksmīgs Neretas sēļu dialekts:  „Meiļais daktar! Otkin as Tevi varu apsvaiķinoat par tū, ka Jous neasit īvālāts Saaimā. Voi tā Jous, Dīviņ žāluj, koads naspeajnīks, gon jou savu maizeiti nūpelneisit i ar rikteigu dorbu. Taisneibu sokūt, mun napatiktu, kad Tu boutu augstā omatā. Jou tagadeit, kad rokstūt īdūmoaju, ka esi daktars, mun toa koa vādars īsasoap. A, kad Tu boutu deputoats, tā mugura lūkā liktus. As nazinu, koa mun ītu, ka boutu joarunoaj ar koadu ministeri. As dūmoaju, as tupaļūtu koa vista. A ka vel augstoaka persona gadeitūs, jāndi, tā as goaztūs pi zemas in boutu beigts koa bruslaks.”

Neretas apkārtne vēsturiski ievērojama kā daudzu literātu dzimšanas un darbības vieta. No šejienes nāk Jānis Jaunsudrabiņš, Skruzīšu Mikus, Jānis Veselis, Velta Toma, Zenta Liepa, Imants Auziņš, Velta Kaltiņa, Mirdza Kļava, Lūcija Ķuzāne, Kristofors Fīrekers, Līvu Jurks. Tieši literārā mantojuma ziņā Nereta ir pielīdzināma Piebalgas kultūrtelpas blīvumam.

Aknīstietis Valdemārs Ancītis, savukārt, ir ievērojams literatūras vēsturnieks, bibliogrāfs un rakstnieks. Valdemāra Ancīša Aknīstes bibliotēkas novadpētniecības nodaļā izveidota mūsdienīga ekspozīcija,  kur ietverti vairāki izdevumi ar nosaukumu “Aknīstes izloksne” . “Akneišoniem ir pamats ar to lepoties,” tīrā dziļajā sēļu izloksnē saka bibliotekāre Līga Jaujeniece.

Rakstītā un runātā vārda nozīme Neretas šodienas dzīvē ir izteikti svarīga. Tā tiek kopta  muzejā, kultūras namā, Gricgales krogā, ko par savdabīgu kultūrtelpu izveidojusi rakstniece Lūcija Ķuzāne. Vietu turpina uzturēt ražīga literāte un novadpētniece Lidija Ozoliņa. Gricgalē notiek dzejas dienas, “Klaču sestdienas”, kāpostu skābēšana ar dzeju – pasākumi, kas savieno kultūras  mantojumu ar dzīvīgu sēļu runu. 

Neretas šodienu raksturo arī lielais izdoto grāmatu un novadpētniecības materiālu skaits. Katru gadu šai reģionā tiek izdotas vairākas vietējo autoru sarakstītas grāmatas.  Tā, piemēram, 2023. gadā izdota Lidijas Ozoliņas grāmata “Mikus Skruzītis — nepiedodami aizmirstais”, 2024. gadā tiek prezentēts Lidijas sakārtots Neldas Brūveres atmiņu stāsta “Neretas saule, Sibīrijas vēji” izdevums, 2026. gadā klajā nāk grāmata “Līvu Jurka. Satīriķis & Dārznieks”  un grāmata “Vēstules uz mājām: Tjukaļinska-Nereta. 1950-1956” Lidijas Ozoliņas apkopojumā.

Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs “Riekstiņi” jau teju sešdesmit gadus ir sēļu valodas un literatūras augstiene. Grāmatas par Jaunsudrabiņu, viņa mantojuma mazāk izdotos darbus un pētījumus regulāri izdod “Jāņa Jaunsudrabiņa biedrība” Ilzes Līdumas vadībā. Pašas Ilzes  valodā skan Sēlijas rietumu daļas intonācijas un asums: “Mēās, sēļi, neesam nikuodi ni kūka zūles, ni gleizda golvas. Mēās esam vareni. Mēās pastāvam!”

DIGNĀJA

Dignājas valodas telpa atrodas Daugavas krastā. Un dignājiešiem ir īpašas balsis – tā, lai skan pār Daugavu, citādi nemaz nevar būt. Ne šodienā, ne senlaikos, kad folkloras vācēji Dignājas pagastā pierakstīja 489 tautasdziesmas. Dignājas pilskalns, tieši iepretī Jersikas pilskalnam, veido arhetipisku tautasdziesmu laika ainavu, arī Daugavas plūdums šeit vēl dabisks, hidroelektrostaciju nesabojāts.

“Pī Daugavas loba dzeive, lai jums visīm labi īt…” dzied folkloras kopa “Dignōjīši” Aīdas Bikaunieces vadībā. Dzied lieli un mazi, visi dignōjīšu balsīs, kas tiek regulāri atzīmēts folkloras ansambļu skatēs. Biedrība “Cirkuži” savam nosaukumam izraudzījušies bieži lietotu sēļu vārdu, kurā ikviens pagasta iedzīvotājs atpazīs čiekuru.

Kaimiņu pagasta bibliotekārs Sandis Ruļuks stāsta: „Sēliskā runa atšķiras pat viena pagasta ietvaros. Zinu stāstu vēl no padomju laikiem, kad brauca lopu skaitītāji no vienas fermas uz otru. Nu, tad aizbrauc skaitītājs no Cukuriņiem uz Sudrabkalnu, kas jau pie Dignājas robežas,  un prasa: „Cik ta tev to couku ira?”. Fermas pārzinim nenāk ne prātā kaut ko skaitīt, viņu uztrauc filoloģija: „Kopš kura ta laika ciuka par couku ir palikusi?”

Dignājas izloksne iekļaujas Sēlijas vidienes dzīvās valodas reģionā, kas aptver Zasas pagastu un Slati Rubenes pagastā. Vienotā valodas telpa saistāma ar vēsturisko transporta ceļu, kas virzījies no Lietuvas pierobežas uz Daugavas pārceltuvi Dignājā.

Slates saimniece Dzintra Alužāne saka: “Dignāja, Slate, Zasa – tur ir visīstākais sēļu dialekts. Rubeņi un Dunava, tur drusciņ  cita pieskaņa. Tu vari cilvēku pliku izģērbt: pat, ja viņš runās, cik smalki grib, es sadzirdēšu, ka tas ir sēlis, jo tur ir kaut kāda, tāda… muzikāla intonācija, taisna. Nav to meikstinājumu kā latgaļiem. Sēlis teiks “Celī sōpēja kōja!” I viss taisni! Tā runāšana ir tā kā rīklē. Sēlis nerunā caur degunu, viņš izrunā tukšu savu skaņas aparātu.”

Keramiķe Anda Svarāne par šī reģiona izloksni saka: “Dignājiskajam, tāpat kā citām sēļu izloksnēm, raksturīgi skaņas kāpumi un kritumi. Rakstot vārdi izskatās vienādi, pat saskan ar latgaliešu valodu, izrunā atšķirības ir lielas. Latgaliešu izloksnēm klāt ir mīkstums, tajā  loka un lauž vārdus. Kā mēdz teikt – ja visi apkārt runā ļiru ļeru, tad sēlis, kad saka, tad ir blaukt! – kā āmurs pa pieri. Ja citi izlocīsies, meklēs pareizāko izteicienu – a, voi, cik brīsmīgi, tad sēlis pateiks konkrēti – suņa souds. Labs piemērs ir vārdi purvs un pūrs. Ja intonācija ir uz leju – pūrs, tad skaidrs, ka runa ir par purvu, bet meitas pūrs ir pours.” Dignājas runa ir izteikti skaļa un tieša. Bez aplinkiem, bez liekiem vārdiem. Ar lielumu un lepnumu. Lai tevi dzird pār Daugavu, lai redz no Rīgas.

DVIETE

Dvietes ciemats ieritinājies Dvietes upītes ielokā, apkārt pļavas, pakalni, mazie ceļi. Sēlijas piektā gadalaika īpašais vārds “atbūda” (Dvietes upes pali), nāk tieši no šīs valodas telpas. Dvietes palienes sēļi zina, ko nozīmē dzīvot “uz solas” arī tiešā nozīmē. Pavasaros Dvietes atbūda aizsūta uz augstākiem pauguriem gan cilvēkus, gan mājlopus.

Paši dvietieši saka “Gaišā puse”,  te esot vairāk saulaino dienu nekā citviet. Dvietes slavenākais vīrs ir vīnogu selekcionārs Paula Sukatnieks. Arī dzejnieks un sapņotājs. Naštorkas un lazdiķi, plīderi, vīšnes, jurģenes (kreses, samtenes, ceriņi, ķirši, dālijas) šeit zied spilgtāki kā citviet Sēlijā.

Dviete ir krāšņa visās izpausmēs. Viesi šeit tiks uzņemti uz to labāko,  sagādāts mielasts, ekskursija pa Dvieti, sagaidīšana notiks krāšņos tērpos starp rozēm, un, ja būs kas jāsvin, tad tas tiks svinēts pamatīgi un no visas sirds.

Dvietē noslēdzas Sēlijas austrumu reģiona izlokšņu telpa, kas aptver Dunavas un Bebrenes pagastus, Rubeņu un Kaldabruņas ciemus. Runas intonācijās vairāk ieskanas latgaļu valodas fonētika, parādās slāviskotas izteiksmes. Mīkstā sēļu izloksne.

Ingrīda no Kaldabruņas par šīs puses dialekta īpatnībām saka:  “Kā muna mama runava, tā es runavu. Kad nasaprūtit, prasit.” Viņa atzīst, ka valoda atšķiras no Neretas, Aknīstes, Slates runas – tai ir mīkstāka, noapaļotāka skaņa. To gan nevar teikt par saturu, tajā viss sēliskais tiešums un humors dzirksteļo vien. “Zinājit, ka jāiet luņģos (raudzībās)?”, saka šai valodas telpā. Īpaši nosaukumi ir sēnēm – sviesta bekas dēvē par ļapšukiem, savukārt, visas agrā pavasara sēnes ir čāpuki. Rudeņos ejam lāčukos (apšu bekās), un grozos var pielasīt gan sarkanos, gan melnos lāčus, ko citviet dēvē par bērzu bekām.

Sēlijai mazāk raksturīgā spilgtuma pamatos ir samērā lielā poļu kultūras un katoļticības  ietekme. Vareni šīs konfesijas dievnami atrodas gan Dunavā, gan Rubeņos, gan Bebrenē un Dvietē, un dievkalpojumi poļu valodā šeit nav retums.  Greznums sarunās un viesu uzņemšanā, taču sliktās lietas, atšķirībā no Dignājas telpas,  netiks pateiktas tieši. Tām vajadzīgs pieklusināts tonis. Biedrības “Dvietes vīnogas” vadītāja Vanda Gronska saka: “Dvietei ir tāda īpatnība: mēs varam ikdienā kasīties, bet, ja mums kaut kas kopīgi vajadzīgs izdarīt, tad visi iet un dara. Vajag tikai pateikt, kas vajadzīgs.”

VIENSĒTA “RIEKSTIŅI”

“Riekstiņi” – Sēlijas viensēta ar vairāk nekā 200 gadus senu vēsturi atrodas Neretas pagasta teritorijā, 2,5km no asfaltētā autoceļa P73 (Rīga – Nereta – Subate) klusā, paugurainā apvidū. No tās līdz tuvākajiem kaimiņiem mērojams krietns puskilometrs, kas šo vietu jau tīri novietojuma dēļ padara par sēļiem pievilcīgu – kaimiņi nav jāredz un jādzird.

“Riekstiņi” apvieno kā materiālo, tā nemateriālo Sēlijas kultūras mantojumu. Sētai joprojām saglabājies 19. gadsimta veidols – Jāņa Jaunsudrabiņa slavenajā darbā „Baltā grāmata” attēlotā pasaule. Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs ir iekārtots ”Riekstiņu”  sētas saimniecības ēkā,  muzeja pamatekspozīcija iepazīstina ar rakstnieka un gleznotāja dzīvi, te aplūkojamas viņa personīgās lietas, kā arī 19.–20. gadsimta sākuma sadzīves priekšmeti, kas iegūti tuvākajā apkārtnē. Pastaigu takas „Riekstiņu” apkārtnē ved gar vietām, kas minētas „Baltās grāmatas” tēlojumos.

Apskatāma dzīvojamā ēka, klēts un vāgūzis, saimniecības ēka, kurai austrumu galā 1820.gada beigās piebūvēta saimniecības klēts. “Riekstiņu” ābeļdārzā ir simtgadīgas un vēl vecākas ābeles, tas sākts veidot 19.gs pirmajā pusē. Neretas novadā joprojām saglabājušās daudzas viensētas un vietvārdi – pauguru, upju un citu vietu nosaukumi, kurus Jaunsudrabiņš pieminējis Baltajā grāmatā. 

Muzeja vadītājas Ilzes Līdumas personība ir nozīmīga sētas daļa. Ilze pati cēlusies no Jaunsudrabiņa dzimtas, un muzeju vada no tā dibināšanas 1967.gadā. Tā ir viņas aizrautība un lepnums, nevis tikai darbavieta. 2024.gadā Ilze Līduma saņēmusi Latvijas muzeju biedrības balvu par mūža ieguldījumu.

Par “Riekstiņiem” Ilze Līduma saka: “Ja runājam par nemateriālām vērtībām, tad Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs „Riekstiņi” ir īstā vieta, kur tās ieraudzīt. Uz muzeju taču braucam kā uz Baltās grāmatas „Mūsmājām”, vai ne? Tā ir Jaunsudrabiņa bērnu dienu pasaule, saglabājusi to laiku identitāti. Asociācijas veidojas nepārprotamas. Taču tīri no materiālā viedokļa Jānim Jaunsudrabiņam šeit nekad nav piederējis nekas. Nevienā dzīves posmā. Šeit viņš pavadījis savu apzinīgo bērnību no trīs līdz deviņu gadu vecumam – sešus dzīves gadus. Un viņa māte nebūt nav bijusi saimniece, viņa dzīvoja kā vaļeniece un par dzīvošanu „Riekstiņos” atstrādājusi saimniekiem nolīgtās dienas. Un kurš vairs atceras materiālo „Riekstiņu” saimniekus? “Riekstiņi” ir Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas” mūsmājas un viņa bērnības pasaule. Paliekoša pāri laiku un varas maiņām.”

BEBRENES PAGASTA PUTNUSALA (SKRAJCIEMS, “SALA”)

Putnusala ir neliels skrajciems Augšdaugavas novada Bebrenes pagastā, Dvietes senlejas labajā krastā pie Lāčupītes ietekas (ap 3 km no Bebrenes ciema). Tā ir viena no daudzajām Sēlijas “salām”, kuras veido vairākas viensētas, kas atrodas tuvu viena otrai, bet bez stingra plānojuma, kāds raksturīgs citiem ciemu tipiem (citas līdzīgas “salas” tuvējā apkārtnē – Zariņu, Pupiņu, Seiļu, Pūdānu u.c.). Bieži vien šādas “salas” pamatā ir paugurs, kas atrodas mitrā, mežainā vai purvainā apvidū. Uz tāda izteikta pacēluma atrodas arī Putnusala. No tuvējās apkārtnes to norobežo Dvietes paliene, kas pavasaros plaši pārplūst, un Lāčupīte ar tās dziļo, gravai līdzīgo ieleju.

Putnusala ir apdzīvota jau vairākus gadu tūkstošus, par ko liecina šeit atrastie krama un akmens rīki (krama naži, kasīkļi, bultu un šķēpu uzgaļi, akmens cirvju fragmenti u.c. akmens laikmenta senlietas). Kopš vidējā dzelzs laikmeta Putnusala apdzīvota pastāvīgi, uz ko norāda ap 0,6 m biezs apmetnes kultūrslānis un tajā atrodamās ripas keramikas trauku lauskas un citas senlietas (zvejas rīki, dzelzs kausēšanas krāsns sārņi, dzirnakmeņi, vērpjamo vārpstiņu skriemeļi, bronzas rotaslietas u.c.). Spriežot pēc arheoloģiskajiem atradumiem, etnogrāfiskā mantojuma un vēsturiskajām ziņām, Putnusalu kopš dzelzs laikmeta apdzīvojuši sēļi un to pēcteči, kas runājuši augšzemnieku dialekta sēliskajā izloksnē un nodarbojušies ar zemkopību, lopkopību, aušanu, podniecību, dzelzs kausēšanu un zveju. Vienas senās dzimtas piederīgie Putnusalas “Atālos” dzīvo joprojām.

19. gadsimtā Putnusala piederēja Bebrenes muižnieku – grāfu Plāteru-Zībergu dzimtai. 19. gadsima 70-jos gados sākās tās viensētu un zemju izpirkšana un nonākšana zemnieku dzimtu īpašumā. Senākās Putnusalas dzimtas – Alekši, Gūģāni, Kolosovski, Kornači, Tamaņi, Vuškāni u.c. Mājvārdi Putnusalas saimiecībām tika doti tikai 20. gadsimta 30. gados. Bebrenes muižas dokumentos visām Putnusalas viensētām ir kopīgs nosaukums “Putni” un tās atšķir ar kārtas numuru. Kā neliela lauku apdzīvotā vieta Putnusala tiek attēlota topogrāfiskajās kartēs kopš 20. gadsimta sākuma. Līdz 20. gs. 20-to gadu zemes reformai tās apbūvi veidoja sešas viensētas un atsevišķi stāvošas bezzemnieku būdas. Vēlāk trīs viensētas tika pārceltas uz savu zemes īpašumu attālākajiem nostūriem. Šobrīd Putnusalas vēsturisko apbūvi veido trīs senās viensētas – “Atāli”, “Luksti” un “Gulbji”, kur pirms 20 gadiem ierīkots Dvietes senlejas Vides informācijas centrs.

Kā vienojošs kultūrvēsturisks simbols Putnusalas centrā ir redzams koka krucifikss – Latvijas katoliskajiem apvidiem raksturīgs lauku kultūrainavas elements. Tas attēlots jau senākajās topogrāfiskajās kartēs un atjaunots 20. gadsimta 90-jos gados. Senākās ēkas Putnusalā, kas celtas 19. gadsimta vidū vai otrajā pusē un ir saglabājušās līdz mūsdienām, ir “Atālu” rija, kūts un klēts, un “Gulbju” dzīvojamā māja, pagrabs un kūts, kā arī daļa no “Lukstu” kūts. Senākā aka Putnusalā atrodas pie “Atāliem” un būvēta ar koka grodiem. Vēl nesenā pagātnē Putnusalā bija arī smēde un pirts, kas 20. gadsimta vidū tika nojauka un pārvesta uz Bebrenes centru. Pastāv nostāsts, ka Putnusalā senākos laikos darbojusies svētdienas skola apkārtnes bērniem, par kuru, iespējams, liecina zvans, kas atrasts Putnusalas centrā ceļa remonta laikā 2000. gadu sākumā. Mūsdienās par Putnusalas senāko apdzīvotību un kultūrvēsturisko mantojumu liecina vairākas ekspozīcijas, kas apskatāmas Dvietes senlejas Vides informācijas centrā “Gulbji”, kā arī “Atālu” rijā, kur vienkopus savākti un izstādīti koka darbarīki un sadzīves priekšmeti no aptuveni 60 bijušajām viensētām Bebrenes, Dvietes, Pilskalnes, Rubenes un Eglaines pagastos, pateicoties Bebrenes pagasta novadpētniecei un audējai Ārijai Grubertei. Vēl jāpiemin, ka kopš 2005. gada Putnusalā darbojas Daugavpils Universitātes automātiskā meteoroloģisko novērojumu stacija ar šādu pašu nosaukumu.

SUBATES VĒSTURISKAIS CENTRS

Subate ir tā Sēlijas mazpilsēta, kuras centrs visuzskatāmāk atspoguļo vēsturiskās zemes nacionālo un reliģisko daudzveidību, iedzīvotāju savstarpējo iecietību, spēju no atšķirīgām tradīcijām izveidot saskanīgu dzīves telpu.

Subate atrodas pašā Lietuvas robežas tuvumā, un pilsētiņu ieskauj divi ezeri – Mazais Subates ezers un Lielais Subates ezers, pie kam, daļa Lielā ezera jau atrodas Lietuvas teritorijā. Pilsētas vēsturiskais nosaukums tiek saistīts ar ebreju un  poļu valodu ietekmi:  “sabbath”,  “sobota”, “sestdiena”.

Sestdienu tirgi un piecu konfesiju dievnami, 40 veikali, skolas, aptiekas, doktorāts – dzīve Subatē kopš tās dibināšanas 16.gs nogalē ir bijusi pievilcīga dažādiem ļaudīm. 17.gs konfesionālo nemieru laikā Gothards Ksavers Zībergs kopā ar saviem zemniekiem pārgāja katoļticībā un baznīcu nodeva katoļiem. Neapmierinātie luterāņi pārcēlās uz Prodes muižas īpašniekam H.F.Ostenam-Zakenam piederošo ezera otru krastu un nodibināja Jaunsubates miestu. 17. gadsimta beigās Subatē ieceļoja krievu vecticībnieki.

1680. gadā Vecsubate ieguva Magdeburgas pilsētas tiesības. Starp Vecsubates grāfu Zībergu un Prodes Ostenu- Zakenu noritēja nepārtraukta sacensība attīstības ziņā. 1685. gadā arī Jaunsubate kļuva par miestu ar tirgus tiesībām. 1894.gadā Jaunsubati un Vecsubati apvienoja, bet no jauna apvienotajai pilsētai pilsētas tiesības piešķīra 1917. gadā.

Šobrīd Subates centru veido labiekārtots vēsturiskais tirgus laukums, tā tiešā tuvumā atrodas Subates Romas katoļu baznīca. Visskaistākā ainava, savukārt, vērojama no Subates Svētā Jura evanģēliski luteriskās baznīcas kalna. Pilsētā atrodas Subates Vissvētās Dievmātes Patvēruma vecticībnieku lūgšanu nams, mūsdienīgākas reliģiskās izpausmes piedāvā “Miera nams”. Ebreju sinagogas tika iznīcinātas II  Pasaules kara laikā, par šīs tautības klātbūtni Subatē liecina iespaidīga ebreju kapsēta.

Subates vēsturiskais centrs ir ietverts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, akcentējot gan dievnamus, gan vēsturisko privātmāju apbūvi.

Kā atsevišķs kultūrvēsturisks objekts Subatē  izceļama  Svētā Jura evanģēliski luteriskā baznīca. Tā ir ievērojams Latvijas baroka laikmeta arhitektūras piemineklis, vienīgā kulta celtne Latvijā, kuras plāns un telpiskais risinājums tuvs 17. gs. beigās izplatītajai ideālā protestantu dievnama uzbūves koncepcijai. Baznīcas interjers pazīstams  ar savu izcilo barokālo kokgriezumu iekārtas ansambli. Iekārta pieder pie plašas koktēlniecības tipoloģiskās grupas Dienvidlatvijas teritorijā – tā sauktās Subates loka meistara darbnīcas 18. gs. otrajā gadu desmitā.

ZEMNIEKU SĒTA “ĶIERMELES”

Mazzalves pagastā atrodas Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis – zemnieku sēta “Ķiermeles”- 19. gadsimta vidus sēta, kas ilgstoši piederējusi mežsarga Ērika Mačiņa ģimenei. Tā ir viena no retajām vietām, kur autentiski saglabājusies Sēlijas amata prasmju un sadzīves elpa. Kādreiz uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju Rīgā gatavojās pārvest visas zemnieku sētas ēkas, taču pārveda tikai veco riju. Mačiņu piecu cilvēku ģimenes attieksme bija ļāvusi visu tik pilnīgi saglabāt, ka sēta pārsteidza arī Eiropas Savienības kultūras mantojuma saglabāšanas vadošos ekspertus, kas 2006. gadā viesojās Mazzalves pagasta “Ķiermelēs”.

Jaunie “Ķiermeļu” saimnieki pēc sētas iegādes zem klēts atklāja iespaidīgu keramikas trauku depozītu – līdz šim “Ķiermeļu” depozīts tiek vērtēts kā Latvijā bagātākais. 2025. gadā Sēlijas amatnieki – podnieki un amatnieki, sadarbībā Latvijas Valsts nacionālā vēstures muzeja arheoloģijas departamenta pētnieci Baibu Dumpi veica pamatīgu depozīta analīzi, un rezultātā tika attīrītas, aprakstītas, datētas 73 podniecības izstrādājumu lauskas; izveidots izzinošs digitālais katalogs, kurā iekļauti 73 podniecības izstrādājumi; izgatavotas 40 saimniecības trauku replikas – atdarinājumi. Replikas tika izgatavotas Amatniecības centrā “Rūme” Zasā, tās izgatavoja 3 Sēlijas podnieki: Anda Svarāne, Anda Ozoliņa-Krūmiņa un Uldis Austriņš. Viens replicēto trauku kolekcijas komplekts ir apskatāms “Ķiermelēs”. Kopā ar veco riju, no “Ķiermelēm” uz Latvijas etnogrāfisko brīvdabas muzeju tika pārvesta arī skaidu plēšamā mašīna – unikāls jumiķa amata darba instruments. Māju saimnieki 2025. gadā ar Sēlijas kultūras programmas atbalstu izveidoja skaidu plēšamās mašīnas tehniskos rasējumus un tuvākajā laikā plāno izgatavot arī pašu iekārtu, lai “Ķiermelēs” uzskatāmi un izmēģināmi atgriežas senās amatu prasmes. Sēta ar katru gadu vairāk tiek atvērta sabiedrībai kā kultūrvieta un tradicionālā dzīvesveida un amatu prasmju glabātava.

PILKALNES MUIŽAS PLAUKTU GRAUDU KALTE

Pilkalnes muižas plauktu graudu kalte (atrodas Pilskalnes pagastā, netālu no Neretas) ir unikāls 18. gadsimta tehniskais piemineklis, kas tiek uzskatīts par vecāko un lielāko šāda veida būvi Latvijā un retumu Eiropas mērogā. Kaltē joprojām saglabājušās arī oriģinālās koka konstrukcijas un plaukti.

Pilkalnes muižā ir apskatāmas arī citas senas ēkas – 18. gadsimtā celts stallis un kalpu māja. Kad uz Pilkalnes muižu atnāca dzīvot Irma un Valdis Tomsoni, pāri bija palikusi bija tikai kalpu māja, pussagrauta kūts, klēts un minētā graudu žāvēšanas vieta. Gandrīz no drupām Tomsoni atjaunoja senās ēkas un muižas atjaunošanas darbi turpinās aizvien. Bijušajā klētī ierīkota liela zāle, kur siltajā sezonā notiek dažādi pasākumi.

Zem lielākās ēkas jumta savulaik atradās kūts, klēts un kalte. Plauktu kalte atjaunota un ir pilnīgā darba kārtībā.   Kaltes apakšējā stāvā atrodas masīva mūra krāsns, tā tika kurināta ar malku, uzsildot gaisu un pašas krāsns sienas, kas ilgi saglabā siltumu un karstais gaiss cēlās augšup caur speciālām lūkām vai spraugām grīdā uz telpu, kur atrodas koka plauktu sistēma. Graudi tika izklāti plānā kārtā uz koka dēlīšu plauktiem, kas izvietoti cits virs cita. Vienmērīgs, mērens siltums plūda cauri graudu slāņiem. Lai graudi izžūtu vienmērīgi un nesasustu, tos periodiski pārbēra no augšējiem plauktiem uz zemākiem vai pārcilāja ar koka lāpstām, bet mitrais gaiss tika izvadīts ārā no ēkas, nodrošinot nepārtrauktu gaisa apmaiņu. Šāda graudu žāvēšanas tehnoloģija nodrošina gan labas dīgtspējas saglabāšanu sēklas graudiem, gan labas graudu tehniskās īpašības maizes cepšanai.

AMATNIECĪBAS CENTRS “RŪME”

Nozīmīgs Sēlijas tradicionālā mantojuma, jaunrades mākslas centrs ir 2010. gadā izveidotais amatniecības centrs “Rūme” Zasā, ar spēcīgām bērnu un jauniešu mākslas izglītības tradīcijām. Mākslinieces Anda un Ieva Svarānes bērnu mākslas izglītības saturā uzsver vietējās kultūrainavas un identitātes vērtības, to izpēti, kā arī kultūras mantojuma mūsdienīgu interpretāciju. Anda Svarāne kādā no intervijām min: “Kad saka “sēļu keramika”, es vienmēr pasmaidu, jo tādas īsti nav. Ir izrakti daži arheoloģiskie trauki, bet nevar teikt, ka tādi bija tikai sēļiem. Tu pats veido sēļu keramiku, vai tā ir daba vai sajūtas, bet ne jau kopējot kāda cita veikumu”. Amatniecības centrs sadarbībā ar biedrību “Sēļu pūrs” sniedz ieskatu podnieka keramiķa, drēbnieka, ādas apstrādes un kokapstrādes amatu prasmēs. Ikdienā var ielūkoties keramikas meistara darbnīcā, savukārt tiekoties ar centra apmeklētājiem un arī ikdienā, centrā skan sēliskā izloksne.

AUGŠZEMES CIMDI

Senākie cimdi no Sēlijas novada datējami ar 19. gs., tie ir pieskaitāmi tā saucamajiem “līgavaiņa cimdiem”. Tiem raksturīgs baltas vilnas dzijas pamats, un delnas daļā tos rotā krāsainas rakstu joslas, cimdu galos vairākās kārtās adītas bārkstis. Pirksti adīti no baltas vilnas dzijas. Pirkstaiņi adīti kā goda cimdi. Kopumā pirkstaiņus Augšzemē adījuši maz.

19. gs. vidū un otrajā pusē Augšzemē raksturīgi divkrāsaini dūraiņi ar klājošu rakstu. Cimda pamats tika adīts no baltas, nekrāsotas dzijas, bet raksts adīts no tumši zilas/mēļas, brūnas (aitas muguras krāsa) dzijas.

Augšzemes cimdos izplatīti bija tā saucamie lentveidīgie vaļņi, kurus neadīja ar piecām adatām, bet divām. Šādus vaļņus adīja ar dažādiem sarežģītiem vertikāliem rakstiem, ko nevarēja panākt, adot parastā veidā ar piecām adatām. Augšzemes cimdiem bieži vien bārkstis adītas virs peļu zobiņiem, tā radot divkāršu robojumu. Bārkstis adīja krāsainas, grupējot 3–4 posmā. 19. gs. 2. pusē cimdu rakstos strauji ievieš arī augu ornamentu, ko veido no ziediem un lapām. Arī Augšzemē šis ornamenta veids kļūst populārs. Vecākie ziedu raksti veidojas no trīsstūrīšiem un rombiem, attiecīgi mainot krāsas. Augšzemē raksturīgi arī saulīšu raksti.

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā adītajos cimdos dominē divi krāsu salikumi: brūns pamats un balts vai sarkans raksts. Greznāki par pārējiem ir vīrieša rokai darinātie dūraiņi Saukā, kas adīti ar 3 krāsu dzijām. Vēlākā laikā 20. gs. pirmajā ceturksnī adītie cimdi savu novada specifiku daļēji zaudējuši. Tie vairs nav izteikti goda cimdi. Cimdi, kuri ir krāsaināki, ir jaunāki – tuvāk mūsdienām. Šiem cimdiem raksturīgi dažādi rozīgie toņi, tumši zaļš un tumši violets. Cimdi vienlaikus bija gan ziedojums, gan dāvana – cimdu dāvināšana bija neatņemama lielāko dzīves godu sastāvdaļa. Tos dāvināja kāzu, kristību un bēru rituālos, lai nodrošinātu svētību un labklājību. Kāzu tradīcijā līgavas pūrs tika mērīts cimdu pāros. Meitai pirms kāzām bija jānoada pat vairāki desmiti cimdu pāru, ko kāzu dienā dāvināja vīra radiniekiem, kāzu amatvīriem un muzikantiem. Cimdi tika doti kā pateicība par darbu vai palīdzību. Cimdu rakstos ir arī maģiskā aizsardzība. Tajos ieadītās etniskās zīmes – Māras krusts, Jumis, Laimas slotiņa, Zvaigzne – kalpoja kā aizsardzības simboli pret ļaunumu un nelaimēm. Cimdi tika ziedoti arī dabas spēkiem, piemēram, metot akā, krāsnī vai kūtī, lai izlūgtos svētību mājlopiem vai ražai.

ROTĀŠANAS DZIESMAS

Viena no savdabīgākajām un skaistākajām Sēlijas kultūrtelpas izpausmēm ir pavasara rotāšana, ko 19. gs. beigās ekspedīcijās atzīmēja latviešu tradicionālās mūzikas vācējs Jurjānu Andrejs. Sēlijas rotāšanai raksturīga asa sekundu burdona daudzbalsība, kas parasti skandēta pavasara vakaros, kad “gaiss vēl ir ļoti mitrs, un kokiem nav lapu, tāpēc īpaši labi Sēlpils maziem pakalniem bagātajā dabā atskan pantu galu izsaukumi ‘jai’ un ‘ja’, atbalsojoties līdz pat piecām reizēm”. Ņemot vērā, ka Sēlijas daudzbalsīgās rotāšanas tradīcijai un skanējumam nav audio ierakstu, to atdzīvināja Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupa “Saucējas”. Grupas dibinātāja Iveta Tāle pētīja rotāšanas tradīciju, dodoties pa pēdām Jurjānu Andrejam un Emilim Melngailim, apkopoja satikto teicēju stāstus, senās fotogrāfijas, ko papildināja valodnieces Maijas Poišas dziesmu vārdu pieraksts sēļu izloksnē un etnomuzikoloģes Ievas Tihovskas izpētes materiāls. Rezultātā 2012. gadā tika izdots grupas disks “Dziediet, meitas, vokorā. Sēlpils un Vārnavas folklora”, kas tajā pašā gadā saņēma Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu. Sēlijas rotāšanas tradīcija ir dzīva, jo ikgadēji tā norisinās autentiskā laikā un brīvdabā Sēlpilī, “Boļānu” saimniecības pļavās. Sēļu tradicionālā mūzikas grupa “Krāce” pievērsusies sēļu folkloras tradīciju izzināšanai un popularizēšanai, tostarp, pavasara rotāšanās dziesmu pētniecībai.

Rotāšanas dziesmas dziedāja tikai ārā. Īstais rotāšanas laiks bija no lapu saplaukšanas līdz vasaras svētkiem, vēlākais – Jāņiem. Šis dziedāšanas veids nav iespējams bez daudzbalsības. Rotātāju pulkā jābūt: saucējam, atlocītājiem, vilcējiem.

“Dziesmu vārdus teikušas divas rotātājas – viena sīki, otra reši, rupji, pie roto, roto visas citas iekrīt līdz dūkdamas. Sīki rotātāja itin skaņa ārdīga, locīt locīdama, visai pulkai cauri dzirdoša valodiņa un balsi izteic dziesmas vārdus. Rupji rotātāja arī tā pat vārdus izteic un loka, bet tai nav tik grūti.” (Jurjāns, 1903, 36)

Anda Svarāne stāsta: “Pašam dziedātājam jābūt labi trenētam, ar nostiprinātu elpošanas tehniku, jo skaņas jāvelk ļoti gari, brīžiem uzaudzējot maksimālu skaļumu. Kad sāk skanēt sekundas, tad dziedātājs sevī jūt iekšēju vibrāciju, tādu kā skaņas ņirbēšanu vai virsskaņu. Sekundas savu fenomenālo skanējumu parāda tikai tad, ja dziedātāji ļoti precīzi saskaņojuši balsis, t.i. skaņu intervālus, ja tie nosvārstās, sekunda vairs neizskanēs. Šī dziedāšanas veida apguve prasa laiku un zināmas iemaņas, arī vajadzīgo dziedātāju skaitu. Iespējams, tādēļ rotāšana nav tik daudz saglabājusies līdz mūsdienām, un šodien sēļu tradicionālie dziedātāji un folkloras kopas šo dziedāšanas veidu maz praktizē.”

DZIEDĀŠANAS SVĒTKU TRADĪCIJA

Saukas dziedāšanas svētki1871. gadā tiek uzskatīti par pašiem pirmajiem lokālajiem dziesmu svētkiem Sēlijā (un vieniem no pirmajiem Latvijā), kas notika vēl pirms I Vispārīgajiem dziesmu svētkiem. Tos organizēja vietējais skolotājs un dzejnieks Ansis Līventāls.

Dziedāšanas svētki Sunākstē ir nozīmīga tradīcija, kas aizsākusies neilgi pēc Pirmajiem vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. 1873. gada augustā Sunākstes mācītājmuižā notika Augškurzemes (Augšzemes) novada dziedāšanas svētki. Svētki 1873. gadā noritēja trīs daļās: dievkalpojums un dziedāšana baznīcā, godināšana pie latviešu laicīgs literatūras pamatlicēja G. F. Stendera (Vecā Stendera) kapa un kopkoncerts mācītājmuižas birztalā. Šie bija pirmie lokālie dziesmu svētki ārpus Rīgas, kas notika tikai divus mēnešus pēc Pirmajiem vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Tajos piedalījās astoņi kori no tuvējās apkārtnes (Neretas, Saukas u.c.). Sunākste joprojām tiek uzskatīta par vienu no latviešu kordziedāšanas šūpuļiem Sēlijā, kur vēsturiskais 1873. gada notikums kalpo par pamatu mūsdienu svētkiem.

Sēlijas koru aktivitātes Vīgantes muižas parkā sākās jau 1920. gadu sākumā. Pirmie oficiālie dziedāšanas svētki Staburagā notika 1924. gada 24. jūnijā. To virsdiriģents bija leģendārais Teodors Reiters. Līdz pat 1960. gadiem Staburags un Vīgantes parks bija viena no populārākajām svētku norises vietām Latvijā, pulcējot tūkstošiem dalībnieku un skatītāju. Pēdējais vērienīgais Dziedāšanas svētku koncerts pie paša Staburaga notika 1965. gada 27. jūnijā. 1966. gadā, uzceļot Pļaviņu HES, vēsturiskā estrādes vieta un Staburaga klints tika appludināta.

Mūsdienās dziedāšanas svētku tradīciju turpina Tautas mākslas svētki“Sēlija rotā”, ko katru otro gadu rīko Sēlijas novadu pašvaldības sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību, katru reizi izvēloties citu svētku norises vietu.

PĒTERA BARISONA DAIĻRADE

Pētera Barisona daiļrade ir neatņemama latviešu mūzikas zelta fonda sastāvdaļa, bet viņa dziesma “Dziesmai šodien liela diena” ir kļuvusi par neoficiālu Dziesmu svētku himnu, iemiesojot tautas vienotību un svētku pacēlumu. Bez kora dziesmām  “Zilie sapņu kalni” un “Latvijā” nav iedomājams neviens klasisks Latvijas kora repertuārs. Viņa mūzikā romantisma tradīcijas sastopas ar polifonisku vijīgumu un dzidru faktūru, radot emocionāli patiesu un cildenu skanējumu. Barisona mūzikas pamatā bieži jūtams Sēlijas ainavu miers un dabas tēli, piemēram, simfoniskajā svītā “Ziedu vija”.

Pēc izglītības iegūšanas vietējā skolā, 1920. gadu sākumā viņš neilgu laiku strādāja par skolotāju Sēlpils pamatskolā, strādājot Sēlijā, aktīvi iesaistījās vietējā kultūras dzīvē — vadīja korus un iesaistījās teātra izrāžu rīkošanā, rakstot tām muzikālos pavadījumus.

1926. gadā Barisons oficiāli ieguva mūzikas skolotāja tiesības pēc mācībām Ernesta Vīgnera Fonoloģijas institūtā, taču drīz pēc tam viņa profesionālais ceļš veda uz studijām Latvijas Konservatorijā Rīgā, kur lielāko daļu sava mūža nostrādāja Latvijas Valsts konservatorijā, vadot kompozīcijas katedru.

Pēteris Barisons sarakstījis divas simfonijas un trīs kantātes, kas izceļas ar krāšņām harmonijām un spilgtu melodiju. Barisons bija profesors Latvijas Valsts konservatorijā, kur vadīja kompozīcijas katedru un diriģēšanas klasi, audzinot jaunās mūziķu paaudzes. Sēlija nebija tikai komponista dzimtene, bet arī galvenais iedvesmas avots. 1979. gadā P. Barisona ģimenes dzimtajās mājās Skudrās (mūsdienās Staburaga pagastā) ir atklāta komponistam veltīta piemiņas istaba un ekspozīcija. Simboliska piemiņas vieta ir Barisona priede, pie kuras komponists pēkšņi mira, dodoties nolikt ziedus pie mātes kapa.

GOTHARDS FRĪDRIHS STENDERS JEB VECAIS STENDERS

Viņa nozīmīgākais ieguldījums Latvijas kultūrā saistīts ar latviešu reliģiskās, laicīgās un izglītojošās literatūras reformēšanu, zinātņu popularizēšanu, īpaši izceļot ābeces  – “Jauna ABC un lasīšanas mācība” (1782) un “Bildu ābice” (1787),  kā arī dabaszinātnēm un dabas filozofiju veltīto darbu  “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” (1774), kas tiek uzskatīta par pirmo zemnieku enciklopēdiju un vienu no nozīmīgākajiem tautas apgaismības sasniegumiem 18. gadsimtā.

Dzimis 1714. gada 27. augustā mācītāja ģimenē Lašu, tagadējā Eglaines pagastā, mācījies I. Bauera privātskolā Subatē. Studējis Jēnā un Hallē (Vācijā). Atgriežoties Sēlijā, 1766. gadā Stenders kļuva par palīgmācītāju Sēlpils un Sunākstes draudzē,  no 1769. gada līdz mūža beigām bija Sunākstes draudzes mācītājs.

Liela nozīme bija Stendera pētījumiem latviešu valodniecībā. Viņa grāmata “Jauna pilnīgāka latviešu gramatika” (1761, 1763) līdzās lingvistiskām studijām ietvēra literārus darbus latviešu valodā, folkloras  materiālus, ievadu latviešu poētikā. Uzmanības  vērts  ir manuskriptā saglabājies Stendera apcerējums “Maģijas atslēga” (Clavis Magiae, 1794), kurā Stenders izklāsta savas mūža nogalē gūtās atziņas alķīmijas pētījumos.

Papildus literārajai un reliģiskajai darbībai Stenders nodarbojies arī ar zinātni. Tā, piemēram, traktātā “Jaunā globusa apraksts” (Beschreibung der neuen Erdkugel, 1766) viņš aprakstīja globusu izgatavošanu, savukārt traktātā “Ērta veļas mazgājamā mašīna” (Die bequeme Waschmaschine, 1766) viņš piedāvāja paša izstrādātu veļas mazgājamās mašīnas modeli. Šīs “Stendera veļasmašīnas” modelis ir apskatāms gan Stendera kabinetā Viesītes muzejā “Sēlija”, gan Stendera muzejā Eglainē.

Stendera vietas Sēlijā:

Eglaine. Eglainē par Stendera piemiņu rūpējas biedrība “Stendera novadnieki. Lašu mācītājmuižā ir aplūkojams Induļa Folkmaņa veidotais piemiņas akmens Stenderam, taču dzīvos stāstus iespējams noklausīties, apmeklējot muzeju, kas izveidots dižā novadnieka dzimšanas vietā, mācītājmuižā. 

Sunākste. Stenderu dzimtas piemiņa tiek kopta Sunākstē, ciemata centrā ir uzstādīts tēlnieka Franča Sokolovska piemiņas akmens un 2014. gadā – Visvalža Asara veidota piemiņas zīme.

Sunākstes Baltā baznīca ir iesvētīta 1829. gadā, tajā  kalpojis Vecā Stendera mazdēls Johans Kristiāns Stenders, viņa dēls un mazdēls. 1989. gadā pie baznīcas atklāja piemiņas akmeni Vecajam Stenderam ar uzrakstu no “Augstās gudrības grāmatas”. Blakus baznīcai atrodas jaunā kapsēta, bet otrpus ceļam “Stendera kalniņš”  ar veco kapsētu, kurā atrodas Vecā Stendera kapavieta. No vecās kapsētas līdz bijušajai mācītājmuižas vietai izveidota Stendera ābeces taka. Taka izveidota 2014. gada pavasarī par godu Vecā Stendera 300 gadu jubilejai. Stendera mantojuma saglabāšanā Sunākstē liela loma ir “Stendera biedrībai”, kas dibināta  2017.gada 20.jūlijā. Biedrība  sadarbojas gan ar Sunākstes kopienu, gan luterāņu draudzi, lai uzturētu lielās personības mantojumu dzīvu.

Viesīte. Viesītes muzejā “Sēlija”  Paula Stradiņa skolā ir izveidots Vecā Stendera kabinets. Šeit apskatāmi materiāli par Stenderu dzimtu, kā arī Stendera veļasmašīnas modelis.

Nākotnē. 2026. gadā biedrības “Vidusdaugavas NVO centrs” uzsāka starpvalstu sadarbības projektu „Stendera kods. Inovācijas tūrismā un uzņēmējdarbībā”. Tā mērķis ir interpretēt Gotharda Frīdriha Stendera personības atstāto mantojumu, radot inovatīvu starptautisku tūrisma maršrutu un stiprinot uzņēmējdarbību Jēkabpils novada, Aizkraukles novada un Augšdaugavas novada Sēlijas daļā.

STRADIŅU DZIMTA

Stradiņu dzimtas trīs paaudzēs ar savu daudzpusību un neatlaidīgo Sēlijas popularizēšanu ir simbols inteliģences lielajai lomai jebkuras teritorijas atdzimšanā.

Medicīnas doktors Pauls Stradiņš (1896–1958) dzimis Viesītē (Eķengrāvē /Āžu miestā). Pauls Stradiņš ir klīniskās onkoloģijas pamatlicējs Latvijā, Latvijas Universitātes profesors. Dibinājais Vēža slimnīcu (1939; tagad Onkoloģijas centrs), Rīgas 2. medicīnas skolu (1939; tagad LU Paula Stradiņa Medicīnas koledža), kā arī Medicīnas vēstures muzeju (1944), kura kolekciju vāca visu savu mūžu.

Latviešu fizikālķīmiķis, zinātņu vēsturnieks un sabiedrisks darbinieks Jānis Stradiņš (10.12.1933. 29.11.2019.) ir īpaši svarīga personība Sēlijas vēsturiskās zemes pētniecībā un sabiedriskās apziņas formēšanās procesā.

2005.–2009. gadā J. Stradiņš bija valsts pētījumu programmas “Letonika” padomes priekšsēdētājs; 2008.–2015. gadā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks. Kopš 1991. gada arī Latvijas Medicīnas akadēmijas Vēstures institūta darbinieks. Rīgas Stradiņa universitātes Goda doktors (2007).

J. Stradiņš bija Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas (European Academy of Sciences and Arts) un Vācu Dabas pētnieku akadēmijas Leopoldina īstenais loceklis. Viņš bija arī vairāku citu zinātņu akadēmiju ārvalstu loceklis, Latvijas un daudzu valstu zinātnisko un sabiedrisko biedrību un asociāciju biedrs, goda biedrs un goda prezidents. J. Stradiņš ir autors vai līdzautors septiņām grāmatām un vairāk nekā 330 zinātniskajām publikācijām ķīmijā, kā arī 20 grāmatām un vairāk nekā 270 zinātniskajā publikācijām zinātnes vēsturē.

No 1987. gada aktīvi iesaistījās valsts neatkarības atjaunošanas notikumos, Latvijas valsts simbolikas atjaunošanā.

Viņš uzņēmās iniciatīvu Sēlijas novada vēstures un mūsdienu problēmu aktualizēšanā. Pēc viņa ierosmes ir uzsākta Sēlijas kongresu kustība, izveidots un iesvētīts Sēlijas karogs.  J. Stradiņš atzīts par vienu no redzamākajām sava laika personībām.

Kardiologs, Sirds ķirurģijas centra vadījs, profesors Pēteris Stradiņš (1971.)

Rīgas Stradiņa universitātes profesors, medicīnas zinātņu doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis. 2022. gadā viņam piešķirta vectēva Paula Stradiņa vārdā nosauktā balva medicīnā par izcilu ieguldījumu sirds ķirurģijas attīstībā, kā arī par nozīmīgu devumu Stradiņu dzimtas garīgā mantojuma saglabāšanā.

Pēteris Stradiņš turpina tēva uzsākto Sēlijas pētīšanas un popularizēšanas darbu. Viņš ir viens no “Stendera biedrības” dibinātājiem un valdes locekļiem, aktīvi iesaistās Stendera takas izveidē, Sunākstes baltās baznīcas apkārtnes labiekārtošanā. “Stendera biedrības” veikums ir viedvietas “Gaismas vārti” izveide Sunākstē.

Pateicoties Pētera Stradiņa iniciatīvai, 2025. gadā tika iedibināta Sēlijas diena, kas turpmāk tiks atzīmēta 22. maijā. Ciešā sadarbībā ar Sēlijas pilsonisko sabiedrību tiek turpināta Sēlijas kongresu kustība, 2026. gadā norisināsies XII Sēlijas kongress. Kopš 2020.gada Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinās Jāņa Stradiņa akadēmiskie lasījumi.

Stradiņu dzimtas vietas Sēlijā:

Viedvieta “Gaismas vārti” Sunākstē. Skulpturālās grupas objekta autors ir Gunārs Feldbergs, tā veltīta akadēmiķa Jāņa Stradiņa piemiņai, vienlaikus godinot Gothardu Frīdrihu Stenderu un apgaismības idejas.

Paula Stradiņa skola Viesītē. Paula Stradiņa piemiņas ekspozīcija atrodas bijušajā Eķengrāves pagastskolā, kas celta 1880. gadā. Te nokristīts un pamatskolā mācījies profesors Pauls Stradiņš. Viņa kabinetā skatāmi priekšmeti, kas stāsta par Paulu Stradiņu kā izcilu personību, gara aristokrātu, vienkāršu un atsaucīgu cilvēku. Ekspozīciju ir izveidojis un uztur Viesītes muzejs “Sēlija”.

Paula Stradiņa dzimtā māja Viesītē. Profesora dzimās mājas vietā, skvērā pie Viesītes vidusskolas 1987.gadā atklāts tēlnieka Kārļa Jansona veidots piemineklis. Piemiņas plāksnes atrodas pie nama Rīgas ielā 14, kurā profesors dzīvoja bērnībā.

JĀNIS JAUNSUDRABIŅŠ

Jānis Jaunsudrabiņš ir tas Latvijas literāts, kura darbi lasītājam atklāj tieši Sēliju – latviešu literatūras zelta fonda romāns “Baltā grāmata” ataino Neretas apkārtnes dabu, tradīcijas un valodu kā dzidrs laika un telpas spogulis. Turklāt, Jaunsudrabiņš ir arī spilgts mākslinieks. Viņa lakoniskās ilustrācijas, gluži tāpat kā tēlainais vārds, veido neatņemamu Sēlijas kultūrtelpas daļu arī šodien.

Jānis Jaunsudrabiņš dzimis kalpu ģimenē. Triju gadu vecumā zaudēja tēvu; ar māti pārcēlās uz “Riekstiņu” mājām pie mātes vecākiem. Jaunsudrabiņa literārā un mākslinieciskā darbība ir bijusi vienlīdz intensīva, no 1905.līdz 1941.gadam viņš piedalījies vairāk nekā 37 izstādēs.

1911. gadā periodikā pirmo reizi iespieda “Baltās grāmatas” tēlojumus, savukārt grāmatā izdeva garo stāstu “Aija”. 1914. gadā J. Jaunsudrabiņš pabeidza darbu pie bērnības atmiņu tēlojumu grāmatas “Baltā grāmata”.

1915. gadā ar ģimeni Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Ziemeļkaukāzu, 1918. gadā atgriezās Latvijā, tapa vairāki literārie darbi. 1919. gadā bija viens no mākslinieku biedrības “Neatkarīgo mākslinieku vienība” dibinātājiem un tās pirmais priekšsēdētājs.1941. gadā kļuva par Rakstnieku savienības biedru. Strādāja kā gleznotājs un grafiķis, zīmēja vākus daudzām savām, arī Raiņa, Aspazijas, Kārļa Skalbes u. c. autoru grāmatām.

1944. gadā devās trimdā, mūža nogali pavadījis Vācijā.

 “Baltā grāmata”, triloģija “Aija” un romāns “Jaunsaimnieks un velns”  latviešu rakstniecības krājumā ieņem goda vietu starp prozas darbiem. “Baltā grāmata” un triloģija “Aija” ir iekļautas Latvijas kultūras kanonā. Latvijas kultūras kanonā iekļautas arī Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” ilustrācijas, un viņš ir vienīgā persona, kura šai kanonā ietverta divas reizes.

Jāņa Jaunsudrabiņa vietas Sēlijā:

Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs „Riekstiņi” Aizkraukles novada Neretas pagastā iekārtots senas zemnieku sētas saimniecības ēkā, kas atspoguļo agrāko laiku tradīcijas un amatniecības prasmes Sēlijas novadā.  Muzeju no 1967.gada vada Ilze Līduma, kura pati ir cēlusies no Jaunsudrabiņa dzimtas. Jānis Jaunsudrabiņš dzīves un daiļrades nospiedumus atstājis arī Sēlijas tālākajā austrumu pagastā Kaplavā. No 1935. līdz 1937. gadam viņš apmeties Kaplavas pagasta “Braģišķos”. Šajā laikā tapušas divi romāni «Neskaties saulē» un romāns “Augšzemnieki”, kas attēloja saimnieku dzīves uzplaukumu Sēlijā. Tajās minēto varoņu pēctečus var mēģināt saskatīt vietējā ciematā, jo autors rakstot esot iedvesmojies no vietējiem iedzīvotājiem. Kaplavas bibliotēkā ir izveidota rakstnieka piemiņas istaba.

ATBŪDA – PIEKTAIS GADALAIKS

Mazo upju pavasara pali, ko izraisa lielāku upju ūdens masas atplūšana augšup, Sēlijā aizvien tiek saukta vecvārdā – par atbūdu. Parasti tas notiek pavasarī (martā vai aprīlī), taču atkarībā no laikapstākļiem tas var sākties arī neierasti agri vai atkārtoties vairākos viļņos. Atbūda ir iecienīts laiks laivotājiem un putnu vērotājiem, jo applūdušās pļavas kļūst par nozīmīgu atpūtas vietu gājputniem.

Vislielākā atbūdas teritorija ir Dvietes paliene (īpaši, Dvietes Lukstos), kur Daugavas ūdeņi, sastopoties ar pavasara straumēm, “atduras” un liek Dvietes upei plūst pretējā virzienā, taču nereti atbūda ir arī citur Sēlijā. Piektais gadalaiks bieži viesojas arī Susejas palieņu pļavās, Susejas upes krastos veidojas plaši applūdumi, ko vietējie mēdz dēvēt par “Sēlijas mazjūru”. Bebrenes un Pilskalnes pagastos atbūda nav ierobežota tikai ar Dvietes dabas parka robežām; tā aptver plašāku reģionu, ieskaitot Bebrenes un Pilskalnes apkārtni, kur mazākās upītes un meliorācijas grāvji nespēj novadīt Daugavas “atpakaļ ejošo” ūdeni. Plaši applūdumi regulāri novērojami arī citviet Augšdaugavas novadā, kur Daugavas līkumi un zemās palienes pļavas pavasaros pārvēršas par pagaidu ezeriem. Tā kā Ilūkste ir cieši saistīta ar Dvietes palieņu sistēmu, tās lejteces pļavas arī piedzīvo būtisku ūdens līmeņa celšanos, radot atbūdai raksturīgo ainavu. Pēdējos gados atbūdas laiks Sēlijā pulcē lielu skaitu laivotāju gan Dvietes palienē, gan Susejas palieņu pļavās, tādējādi kalpojot kā vietējo pakalpojumu sniedzēju “sildītājs”. Vietējiem iedzīvotājiem, kas paaudzēs dzīvo applūstošajās teritorijās, ir sava, īpaša dzīvesziņa, kā pielāgoties un sadzīvot ar ik pavasari uzplūstošajiem ūdeņiem. Lielākā daļa Sēlijas cilvēku zina un novērtē gan palieņu pļavu lomu daudzveidīgu biotopu uzturēšanā, gan kā migrējošo un ligzdojošo putnu, kukaiņu un lielo savvaļas dzīvnieku mājvietu, gan kā unikālu, īslaicīgi vērojamu ainavu. Atbūda ir atsevišķs notikums, patiešām – piektais gadalaiks, kas pelnījis savu īpašu atkāpi ikdienas un saviesīgās sarunās.

MAZIE CEĻI – PAUGURVALNIS

Dzīvošana vai viesošanās Sēlijā vienmēr būs saistīta ar mazajiem, līkumotajiem zemes ceļiem, kas savieno vēl aizvien mazskaitlīgos asfaltētos valsts nozīmes ceļus gar Daugavu un gar Lietuvas pierobežu. Labos ceļa un laika apstākļos izbrauciens pa mazajiem Sēlijas ceļiem ir ainaviska ekskursija un bauda acīm, nevis nokļūšana no punkta A punktā B. Maigas, lēzenas līnijas, liela biotopu daudzveidība, negaidītas ainavas aiz katra ceļa līkuma un gaismu spēles – dabiskais paugurvaļņa reljefs veido dzīvas, vienmēr mainīgas bildes gan vietējiem, gan viesiem.

“Ainava Sēlijā ir nesabojāta ar industrializācijas, lielās lauksaimniecības elementiem. Lielās Sēlijas iedzīvotāju sāpes – sliktā ceļu infrastruktūra, kas kavē ekonomisko attīstību, ir devušas arī savu labumu. Sēlijā gandrīz nekur nav taisnu ceļu, maģistrāļu, pārvadu un barjeru. Cilvēki kustas dabiski – kā ūdens, kā asinis, kā gaisa plūsma starp pakalniem un koku puduriem. Tā ir nenovērtējama cilvēku un dabas sinerģijas bagātība, ko vairums Sēlijas cilvēku patiešām apzinās. Sēlijā jābrauc lēni, sliktos laikapstākļos mazie ceļi vietām ir pavisam neizbraucami. Toties – katrs ceļa posms ir gleznains, daudzveidīgs un interesants”, teikts pētījumā “Sēlija. Sākums ir šodien”.

Sēlijas paugurvalnis ir unikāla dabas teritorija, kas ietilpst Augšzemes augstienē, viena no vizuāli izteiksmīgākajām Latvijas reljefa formām, kuras veidošanos noteikusi ledāja darbība un tā dinamika pēdējā ledus laikmeta noslēgumā. Tas radies vēlā Vislas apledojuma noslēguma posmā, kad ledājiem atkāpjoties, to starpā uzkrājās milzīgs daudzums nogulumu. Paugurvalnis pēc savas būtības ir gala morēnu pauguraine jeb Viesītes morēnu valnis, kas šķērso reģionu no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Paugurvalnim raksturīgi izstiepti pauguri jeb drumlini, kā arī osi — šauras, vaļņveidīgas grēdas, īpaši izceļas Zilkalnes pauguru masīvs ap Sunāksti, kas ir viena no augstākajām paugurvalņa daļām.

Paugurvaļņa reljefs stiepjas paralēli Daugavai, augstākais tā punkts ir Ormaņkalns Elkšņu pagastā (167 metru virs jūras līmeņa), tā ieplakās izveidojušies daudzskaitlīgie Sēlijas purvi, ezeri un upes, kas pieder pie Lielupes un Daugavas baseiniem. Paugurvalnis balsta arī Sēlijas pilskalnus un senās apmetnes, tādējādi lielā mērā nosakot arī  politiski sabiedrisko dzīvi Sēlijas vēsturiskajā zemē.

Dabiskos cilvēku kustības ceļus vislielākā mērā nosaka vietas reljefs un iežu pamats. Mazie, līkumotie un dažādos gadalaikos atšķirīgi izbraucamie ceļi lielā mērā veido gan Sēlijā dzīvojošo cilvēku saskarsmes kultūru, gan attieksmi pret lietām, ko nevar ietekmēt, gan dzīvošanu viensētu puduros – salās (skrajciemos).

Ainava ietekmējusi Sēlijas iedzīvotāju skaistuma izjūtu un estētiku, kā arī aizvien ietekmē saimniekošanu – zemnieku saimniecības ir relatīvi nelielas, tajās valda lielāka dažādība, ir daudz gaļas liellopu un aitu ganāmpulku, kas ganoties “kopj” ainavu.

TUMŠĀS DEBESIS – NO PIENA CEĻA NĀKUŠI

Sēļu ciešā tuvība ar dabu piešķir īpašu, sakrālu nozīmi arī tumšajām debesīm. Sēlijas viensētniekam grūti iztēloties, ka skaidrā naktī pie debesīm var būt redzamas vien dažas zvaigznes. Šeit zvaigžņu ir tūkstošiem, un Piena ceļa gaišais viducis vienmēr ir labi redzams. Kad Sēlija sāka uzņemt vairāk viesu no citām valstīm, šejienieši bija pat nedaudz izbrīnīti par viesu sajūsmu. Vai tad var būt citādi? Ja ir skaidras debesis – ir tūkstošiem zvaigžņu, tas taču pats par sevi saprotams.

Arheoloģiskā rota “Zvaigžņu sakta” un mītiskajā domāšanā iedzīvojusies tumši zilā villaine ar bronzas pusgredzeniem kā debess jums, ko sēļu cilts sievietes nesušas uz saviem pleciem. “Sēlijas sudraba” galvenā cildinājuma zīme – sudraba rotadata, kurā apvienots gan “Zvaigžņu saktas” siluets, gan dziedoša vilka galva… leģenda par sēļu nolaišanos no Piena ceļa tieši Daugavas kreisajā krastā – šie ar zvaigžņotajām debesīm saistītie simboli veido lielu daļu Sēlijas vēsturiskās zemes identitātes. Lielā mērā šī “dziļo debesu” sajūta ir vietējo iedzīvotāju kopienas stāsts.

Taču, gaismas nepiesārņotām debesīm ir arī tūrismu, eksaktās zinātnes un izglītības veicināšanas potenciāls, kas pagaidām nav vēl pietiekami likts lietā.

Plašie mežu masīvi un purvi kalpo kā dabiski šķēršļi gaismas izplatībai no nelielajām apdzīvotajām vietām. Debesu apgabalos virs apdzīvotu vietu trijstūriem Ancene – Slate – Tadenava un Greķāni – Kacīte – Aizpurvi, vidējais gaismas piesārņojuma mērījums ir 0.174 mcd/m²  – kas atbilst Bortle 2. klases vērtējumam:  ļoti tumšas, neskartas nakts debesis. Šāda vērtība norāda uz minimālu gaismas piesārņojumu, kas nodrošina lielisku Piena Ceļa redzamību. Cilvēka acs  Sēlijas debesīs var redzēt pat vājākās zvaigznes, ko pilsētnieki nekad neierauga. Bez īpašas optikas ir saskatāmas arī Andromēdas galaktika (M31) un Trīsstūra galaktika (M33).

Paaugstinātas saules aktivitātes gados (piemēram, 2025. un 2026. gados) Latvijā redzamās ziemeļblāzmas ar neapbruņotu aci varēja vērot kā ļoti spilgtas un izteiksmīgas. Arī Mēness aptumsumu novērošanai Sēlijas tumšās debesis ir izcili piemērotas.

Sēlija ir lieliska vieta gan romantiskai, gan “zinātniskai” nakts debesu vērošanai, un tuvākā nākotnē būtu jāmeklē iespējas izcelt tieši šos aspektus, piesaistīt cilvēkus un finanšu resursus izglītības un zinātnes projektiem, kuros būtiska ir gaismas piesārņojuma neesamība. Latvijā ir vietas, kas jau izmanto līdzīgus labvēlīgus apstākļus. Piemēram, Lielzeltiņu observatorija Kurzemē ir pazīstama ar savām tumšajām debesīm, un Sēlijas dienvidu daļa dēļ mazāka iedzīvotāju blīvuma piedāvā līdzvērtīgu vai pat labāku “tumšo debesu” kvalitāti.