Anda Svarāne, mākslas pedagoģe, keramiķe no Zasas.
Lai atsauktos uz kopienas, tautas vai cilts aicinājumu veidot ģerboni, jāatbild uz jautājumiem sev pašam – kam man tas? Kādēļ arī es to vēlos? Šajā rakstā esmu nolēmusi sarunāties godīgi ar sevi, varbūt arī jūs varat uzdot sev šos jautājumus.
1.Cik dziļi jāmeklē, lai sevī atrastu sēli? Dabā, absolūtā brīvībā no dogmām un vispārpieņemtām patiesībām, tātad – bērnībā. Savās mājās, vecākos, vecvecākos, pat viņu soļu dipoņā. Balsīs, tikko nojaušamā savdabīgā valodas ritmā, kas netieši ietekmē turpmāko dzīvi un izpratni par lietām. Skaidrība, tiešums, humors.Ģērbju savu arheoloģisko sēļu tērpu, gabalu pa gabalam velkot kreklu, brunčus, seģeni. Viss saslēdzas, nostājas vietās. Debesis, purva brūnie ūdeņi, neuzkrītošais rotu spīdums, drīzāk – sūbējums. Tagad ar vienu kāju esmu senatnē, ar otru – šodienā, jūtos sēliski.
2. Krāsa. Vai tai piemīt mītiska, simboliska nozīme? Cilvēks pats izjūt krāsu kā indivīds. Bet kopīga krāsu izjūta un lietojums var būt veselām tautām vai ciltīm. Zilā, mēļā. Svinīga, neaizsniedzama, dziļa, noslēpumaina. Dārga. Apģērbā šo krāsu lietoja ietekmīgākie cilts pārstāvji. Mēļi zilā krāsa tika iegūta no krāsauga mēlenes, krāsošanas process bija sarežģīts un tikai saules staru tiešā ietekmē no brūngana parādījās zils, kas pats par sevi ir maģiska pārvērtība. Sudrabs. Rasa, vēsums, svinīgums, mēnessgaisma, senās rotas.
3. Vai dzīvnieks jāiekļauj simbolā, ar kuru cilvēks grib izteikt savas eksistences robežas un jēgu, identitāti? Jā, jo runājot par tik dziļu senatni kā sēļu zemju pastāvēšanas laiks, jāatgriežas dabā un pirmatnīgumā. Kas ir cilvēks? Dzīva radība, kurš savā evolūcijas gaitā nekur tālu nav ticis. Viņš ir pratis savu eksistenci padarīt sarežģītu un samākslotu, daudzreiz vēršoties pats pret sevi un citām sugām, lepni saucot to par progresu. Cilvēku kopienu un zvēru baru likteņus veido raksturi, sevišķi – vadoņu. Tiem piemīt īpašības, kas novedušas gan pie kariem, uzplaukuma vai stagnācijas. Viltība, skaidrība, labestība, ļaunums, pieticība, mantkārība, vara, despotisms – viss kā dzīvniekiem. Kas ir mainījies?
Sēļu dzīvnieks ir vilks. Jauns puisis, nedaudz skarbs un piesardzīgs, aizved aitas – naivas un pastulbas. Attīra dabu no slimajiem un bezcerīgajiem, dažreiz gaudo, sauc, aicina. Cīnās gudri. Ja redz, ka nav vērts, aiziet. Nepakļauj savu baru briesmām tikai tādēļ, lai skaisti izkautos. Šis dzīvnieks modri uzmana, kad ierasties savās teritorijās, lai uzturētu līdzsvaru, atbrīvotos no liekā. Pelēks, sudrabots – kā sūnas mūsu purvos. Citi dzīvnieki, agresīvie, smagie, varenie? Vilks ar muļķiem necīnās, pagriež muguru un aiziet. Ar masu var nospiest, bet ne uzvarēt.
4. Kādēļ ģerbonis nepieciešams? Ir brīži ikdienas dzīvē, kultūras notikumos, dažādās ārzemju delegācijās, kad gribas teikt – redzi? Te esam mēs – sēļi! Vajadzīgs ģerbonis, kas ir vairogs. Un, tikai aiz tā nāk mūsu robežas, izloksne, dziesmas, tērpi, tradīcijas. Tāpēc, veidojot šo simbolu, būsim modri, gudri, un darīsim to tā, it kā no tā būtu atkarīga mūsu dzīvība.Ģerbonis man ir kas dziļāks par Heraldikas komisijas apstiprinātu simbolu. Vai tas būs mans vai nebūs, to nenoteiks nekādi akti. Nemaz tik bieži sabiedrībā nepienāk brīži, kad varam izvēlēties tik nopietnas lietas un sākt kaut ko no jauna, balstoties uz patiesiem dārgumiem.
Tāpēc sēļi, esiet lepni, veidojiet ģerboni, kas runā par jums, nevis tiem, kas jūs kādreiz pakļāva un mēģināja padarīt neredzamus.
Publikācija tapusi projekta “Sēlijas vēsturiskās zemes ģerbonis” ietvaros, ko īsteno “Kopienu sadarbības tīkls “Sēlijas salas”” ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas atbalstu caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.
Foto: Ieva Svarāne.