Tieši šādā gaisotnē aizritēja Britu salu kultūrai un mitoloģijai veltītais pasākums 20. Jūlijā Kaldabruņas skolas zālē. Būtībā – pasākums sākās jau sestdienas, 19.jūlija vakarā, kad biedrības mājās sabrauca pasākuma dalībnieki – mūziķi un dzejnieki. Mērots tālais ceļš no Rīgas, un iepriekšējais vakars ir nepieciešams, lai pārbaudītu, kā instrumenti un balsis saskaņojas ar šejienes vidi. Silta jūlija nakts, āra kamīna dūmi, sarunas un mūzika jau izveidoja to ēterisko gaistoni, kāda nepieciešama, lai kultūras pasākums kļūtu par notikumu, piedzīvojumu, kas atver iespaidu durvis uz citu, noslēpumainu un mazāk zināmu kultūru.
Elfus, rūķus un pūķus vairums no mums pazīst it kā no bērnu literatūras un kinofilmām; un šķietami, šie tēli arī ir adresēti bērniem. Taču sākotnēji viss mitoloģiskais materiāls ir radīts tieši pieaugušajiem – kā informācija, kas atklāj pasaules uzbūvi un cilvēces vēsturi, skaidro lielās likumsakarības, pamato ētikas principus. Arī cilvēks, kura literārais darbs pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados faktiski radīja jaunu kultūras žanru – fantasy – ir nevis pasaku vecītis, bet gan atzīts angļu filoloģijas profesors Džons Ronalds Rūels Tolkīns. Šīs kultūras noskaņās ir radīti brīnišķīgi mākslas darbi, un – tas notiek arī Latvijā.
Mītisko noskaņu vasaras svētdienas dienvidū Pļavas muzeja zālē radīja muzikālā komanda „Ābols virs upes” – Laumas Liepiņas čells, Ulda Baloža autormūzika, ģitāra, perkusijas, kā arī Krišjāņa Lindes elektroģitāra. Skaņa, tēls un gaisotne – tas ir „Ābols virs upes”……nezināmu iemeslu dēļ tas peld mūzikā un nepadodas ikdienas straumei.
Jaunais dzejnieks Artūrs Lūsis mūs iepazīstināja ar dzejām, kas tapušas Skotijas granīta pilsētā Aberdīnā. Un tajās patiešām atspoguļojās Britu salu ziemeļu daļas skarbums, tālums un zilganpelēkā migla. Sarežģīti, nopietni, pat sāpīgi teksti – bija dzirdamas klausītāju atsauksmes. Jā, ja pamatā ir pierasts pie apsveikuma pantiņiem….
Taču vislielāko līdzdalības pārsteigumu mums sagādāja daba. Nu, gluži kā profesoraTolkīna esejā „Par brīnumpasakām”, kur viņš saka: „Mītisko pasaules pusi atklāj daba. Nekas nav noslēpumaināks par augošu koku.”. Šoreiz dabas līdzdalība atklājās spēcīgā negaisā, kas atļāva mūziķiem nospēlēt savu programmu, Artūram Lūsim – nolasīt dzeju, vien sagādājot ūdenskrituma skaņas fonam( un kā nu bez tā – Britu salas ir bagātas ar klintīm un strautiem, kas veido ūdenskritumus), taču kaligrāfijas izstādes atklāšanu un kaligrāfijas darbnīcu gan atstāja bez elektriskā apgaismojuma. Protams, sākumā dalībniekiem iestājās gan apjukums, gan mājāsiešanas trauksme. Taču – no Ziemassvētku kastēm izkāpa sveču pulciņi, un kaligrāfijas darbnīca, gluži kā viduslaikos, notika dabiskā apgaismojumā. Ieplānosi? Nekad – vasaras dienvidū un sveču gaismu! Negaiss zināja labāk, kas piederas mitoloģijai un senajai rakstīšanas mākslai….
Katrā ziņā – par dabas līdzdalību bija gandarīti gan viesi, gan vairāk nekā piecdesmit pasākuma apmeklētāji, jo – piedzīvojums patiešām bija pilnvērtīgs. Domājam, ka tā nav mūsu pēdējā tikšanās; iespējams, ka nākamvasar Kaldabruņā var notikt kāda jauno dzejnieku nometne, kaligrāfu biedrības plenērs, brīvdabas nakts koncerts.
Apgarota vieta ir satikusies ar apgarotiem cilvēkiem – Zaļās pasaules gaismā.
Par iespēju noorganizēt šo pasākumu sakām Jēkabpils novada pašvaldībai, kas finansē projektu „Kultūru spoguļi”. Šai pasākumu ciklā šogad tiksimies vēl decembra sākumā – notikumā „Kam pieder eglīte?”
